1
Kad pie tevis atnāk liekuļi, tie saka: “Mēs liecinām, ka tu tik tiešām esi Allāha sūtnis!” Bet Allāhs zina, ka tu tik tiešām esi Viņa sūtnis, un Allāhs liecina, ka tie liekuļi tik tiešām ir meļi.
2
Viņi tur savus zvērestus darīja(ņēma) par vairogu un novērsa [citus] no Allāha ceļa. Slikti ir tas, ko viņi bija darījuši!
3
Tas ir tāpēc, ka viņi noticēja, taču vēlāk noliedza, un tāpēc viņu sirdis tikušas aizzīmogotas, kā dēļ viņi nesaprot.
4
Un, kad tu viņus ieraugi, viņu augumi tevi sajūsmina, un, ja viņi runā, tu klausies viņu vārdus. Viņi ir līdzīgi pieslietiem baļķiem, – katru kliedzienu viņi uztver [kā vērstu] pret viņiem. Viņi ir ienaidnieki, jel sargies no viņiem. Lai nolādē viņus Allāhs, cik gan viņi ir novērsti [no patiesības]!
5
Un, kad viņiem saka: “Nāciet, Allāha sūtnis palūgs par jums piedošanu,” viņi groza galvas un tu redzi viņus lepnīgi novēršamies.
6
Viņiem ir vienalga, vai tu palūgsi par viņiem piedošanu vai nepalūgsi, – Allāhs viņiem nekad nepiedos. Patiesi, Allāhs neved taisnā ceļā pārkāpēju tautu.
7
Viņi ir tie, kas saka: “Netērējiet uz tiem, kas [atrodas] blakus Allāha sūtnim, lai tie [no viņa] aizietu!” Bet debesu un zemes dārgumu krātuves,(sin. Treasury)(52:37) pieder vienīgi Allāham, taču liekuļi [to] nesajēdz.
8
Viņi saka: “Kad mēs atgriezīsimies uz Medīnu, tie varenākie noteikti padzīs no tās tos pazemotākos!” Bet visa varenība pieder vienīgi Allāham, Viņa sūtnim un ticīgajiem, taču liekuļi [to] nezina.
9
Ak jūs, kuri noticējāt! Ne jūsu manta, ne jūsu bērni lai nenovērš jūs no Allāha pieminēšanas! Bet, ja kāds tā izdarīs, tad viņi būs tie īstie zaudētāji!
10
Un tērējiet no tā, ar ko Mēs jūs apgādājām, pirms nāve atnāks pie kāda no jums, un tad viņš teiks: “Mans Kungs! Kaut Tu atliktu manu [stundu] vēl uz neilgu laiku, ka dodu es žēlastības dāvanas un kļūstu taisnīgs!”
11
Taču Allāhs vairs neatliks dvēselei, kad tās laiks ir atnācis. Un Allāhs ir Pārzinējs visā, ko jūs darāt.