2
Šīs ir skaidrā Raksta zīmes.
3
Mēs nolasīsim tev ar patiesību stāstu ticīgajiem ļaudīm par Mūsu un faraonu.
4
Faraons [savā] zemē tirāniski sacēlās zemes virsū un ļaudis tajā sadalīja grupās, vienu no tām viņš apspieda, – nogalināja viņu dēlus un atstāja dzīvas viņu meitas. Patiesi, viņš bija postītājs.
5
Un Mēs vēlējāmies dāvāt Savu žēlastību tiem, kurus [tajā] zemē apspieda, pataisīt viņus par vadoņiem un padarīt viņus par mantiniekiem,
6
nostiprināt viņus uz zemes un faraonam, Hāmānam un viņu abu karapulkiem parādīt caur viņiem to, no kā tie ir baidījušies.
7
Un Mēs iedvesām Mūsas mātei: “Zīdi viņu, bet kolīdz sāksi par viņu baidīties, liec viņu upē un nebaidies un nebēdā, – Mēs tev viņu noteikti atgriezīsim un padarīsim par sūtni.”
8
Un viņu izcēla/atrada faraona dzimta, lai viņš kļūtu par viņu ienaidnieku un sērām. Patiesi, faraons, Hāmāns un viņu abu karapulki ir bijuši pārkāpēji.
9
Un faraona sieva sacīja: “[Viņš ir] mans un tavs acuraugs, – nenogaliniet viņu, [jo] varbūt viņš dos mums labumu vai arī pieņemsim viņu par audžubērnu,” [neko] nenojauzdami.
10
Un Mūsas mātes sirds kļuva tukša (brīva). Viņa gandrīz jau bija gatava viņu atklāt, ja vien Mēs nebūtu viņas sirdi stiprinājuši, lai viņa ticētu.
11
Un viņa sacīja viņa māsai: “Seko viņam,” un tā novēroja viņu no tālienes, viņiem [neko] nenojaušot.
12
Un Mēs pirms tam jau liedzām viņam [zīst] no zīdītājām, tāpēc viņa teica: “Vai man nenorādīt uz kādu ģimeni, kura jūsu labad gādās par (rūpēsies, pieskatīs) (20:40) viņu un vēlēs viņam [tikai] labu?”
13
Un Mēs atgriezām viņu pie viņa mātes, lai viņas acs rastu mieru un viņa nebēdātos un lai viņa zinātu, ka Allāha solījums ir patiess. Taču vairākums no viņiem [to] nezina.
14
Un, kad viņš kļuva pieaudzis (sasniedza krietnus gadus?) un nobrieda, Mēs devām viņam varu un zināšanas. Un šādi Mēs atmaksājam tiem, kuri dara labu.
15
Un, iegājis pilsētā laikā, kad tās iedzīvotāji bijuši nevērībā, viņš satika tajā divus vīrus, kuri cīnījušies viens ar otru – viens no viņa grupas, bet otrs no viņa ienaidniekiem; un tas, kurš bija no viņa grupas, sauca viņu palīgā pret to, kurš bija no viņa ienaidniekiem, un Mūsa iesita viņam [ar dūri], viņu piebeidzot. [Mūsa] sacīja: “Tas ir [viens] no sātana darbiem un viņš tik tiešām ir ienaidnieks un acīmredzams maldinātājs.”
16
Viņš teica: “Mans Kungs! Es biju netaisnīgs pret sevi, jel piedod man,” un Viņš viņam piedeva, jo Viņš ir Tas Piedodošais un Žēlojošais.
17
Viņš sacīja: “Mans Kungs! Par to, ka Tu esi izrādījis pret mani žēlastību, es nekad vairs nekļūšu noziedzniekiem par palīgu!”
18
No rīta tajā pilsētā viņš sāka baidīties, sagaidot, [kas nu būs]. Te pēkšņi tas, kurš vakar viņu lūdza palīdzēt, atkal sauca pēc viņa. Mūsa viņam sacīja: “Tu esi acīmredzami neceļos noklīdis [vīrs]!”
19
Un, kad viņš gribēja satvert to, kurš bija viņu abu ienaidnieks, viņš teica: “Mūsa! Vai gribi nogalināt mani tāpat, kā tu nogalināji cilvēku vakar?! Tu tik to vien gribi, ka būt tirāns uz zemes un negribi būt no tiem, kuri izlabo [lietas] (saved kārtībā)!”
20
Un no pilsētas nomales steigšus atnāca kāds vīrs un teica (36:20): “Mūsa, augstmaņi ir sanākuši vienoties par to, lai tevi nogalinātu, jel dodies prom – es tev dodu labu padomu!”
21
Un viņš devās no tās prom, bailēs sagaidot, [kas nu būs]. Viņš teica: “Mans Kungs! Glāb mani no netaisnīgajiem ļaudīm!”
22
Un, Medjanas virzienā devies, viņš sacīja: “Varbūt mans Kungs vedīs mani pa Taisno ceļu.”
23
Un, pie Medjanas ūdens [avota] atnācis, viņš ieraudzīja pie tā cilvēku grupu dzirdam [lopus], un ieraudzīja bez viņiem vēl divas sievietes dzenam [lopus] projām. Viņš teica: “Kas ir par lietu (kāpēc jūs tā darāt)?” Viņas atbildēja: “Mēs nedzirdam, kamēr gani neaizvedīs [savus lopus], un mūsu tēvs jau ir vecs vīrs.”
24
Tad viņš padzirdīja viņām [viņu lopus] un pēc tam devās uz ēnu un teica: “Mans Kungs! Es izjūtu vajadzību jebkurā labumā, kuru Tu man sūti!”
25
Tad, kautrīgi soļojot, viena no viņām pie viņa pienāca un teica: “Tevi sauc mans tēvs, lai atalgotu tevi par to, ka tu padzirdīji mums [lopus],” un, kad viņš atnāca pie viņa un pastāstīja [savu] stāstu, viņš sacīja: “Nebaidies, – tu paglābies no netaisnīgajiem ļaudīm.”
26
Viena no viņām sacīja: “Ak manu tētiņ, noalgo viņu, jo labākais, kuru tu vari noalgot, ir tas spēcīgais un uzticamais [vīrs]!”
27
Viņš sacīja: “Es vēlos izdot pie tevis vienu no šīm manām meitām par to, ka tu nostrādāsi pie manis astoņus gadus, bet, ja tu [nostrādāsi] līdz galam [visus] desmit, tad tas būs [kā labvēlība] no tavas puses, bet es nevēlos radīt tev grūtības. Tu iepazīsi mani – ja uz to būs Dieva griba – kā taisnīgu cilvēku.”
28
[Mūsa] atbildēja: “Tas [lai ir norunāts] starp mani un tevi. Lai arī kādu no diviem termiņiem/laikiem es līdz galam nenostrādātu, man netiks [tas] netaisnīgi pārmests, un Allāhs ir Galvotājs tam, ko mēs sakām.”
29
Un, termiņu līdz galam nostrādājis un devies ar savu saimi [projām], Mūsa pamanīja kalna malā uguni. Savai saimei viņš teica: “Palieciet [te], – es pamanīju uguni. Varbūt es atnesīšu jums no tās kādu vēsti vai degošu pagali, lai jūs sasildītos.”
30
Un, kad viņš pie tās pienāca, ielejas labajā pusē svētītā vietā no koka izskanēja: “Ak Mūsa! Patiesi, Es esmu Tas Allāhs, pasauļu Kungs!
Sonraki 30 ayet →