2
[Šis ir] atgādinājums par tava Kunga žēlastību pret Savu kalpu Zakarijju,
3
kad viņš iesaucās pēc sava Kunga slēptā saucienā, –
4
viņš teica: “Mans Kungs! Mani kauli jau ir palikuši vāji un galva jau mirdz/iedegas no sirmuma, un, Tevi lūgdams, manu Kungs, es nekad [agrāk] nebiju nelaimīgs!
5
Un es nobijos par saviem mantiniekiem, kuri paliks pēc manis, un mana sieva jau tapusi neauglīga, dāvā jel man no Sevis palīgu,
6
kurš mantos no manis un no Jaakūba dzimtas. Un padari viņu, manu Kungs, [Tev] tīkamu!”
7
Ak Zakarijja! Mēs dodam tev labu vēsti par puisēnu, kura vārds būs Jahja, – pirms tam Mēs neradījām tam vārdabrāli.
8
Viņš teica: “Mans Kungs! Kā gan man var būt puisēns, ja mana sieva jau tapusi neauglīga, un es pats jau esmu nodzīvojis līdz vecumdienu vārgumam?”
9
[Allāhs] sacīja: “Tā [tam būs būt]. Tavs Kungs ir teicis: “Tas Man ir viegli, Es taču iepriekš radīju tevi pašu, kad tevis nebija vispār.”
10
[Zakarijja] atbildēja: “Mans Kungs, dod man kādu zīmi!” [Allāhs] atbildēja: “Tava zīme būs tas, ka tu, pie pilnas veselības būdams, neuzrunāsi ļaudis trīs naktis (3:41).”
11
Un tad viņš izgāja no [savas] lūgšanas telpas pie savas tautas un parādīja tiem [ar zīmēm]: “Cildiniet [Allāhu] no rītiem un priekšvakaros!”
12
Ak Jahja, turi Rakstu ar [visu] spēku! Un Mēs iedevām viņam gudrību, kad [viņš vēl] bija bērns,
13
[iedevām] no Sevis līdzjūtību un šķīstību; viņš bija dievbijīgs
14
un [bija] labestīgs (dziļi cienošs) pret saviem vecākiem un nebija nepaklausīgs augstprātis.
15
Un miers [lai nāk] pār viņu dienā, kad viņš ir dzimis, dienā, kad viņš mirs, un dienā, kad viņš tiks augšāmcelts [atkal] dzīvs!
16
Un piemini Rakstā Marjamu, kad viņa attālinājās no savas ģimenes uz kādu austrumu vietu.
17
Viņa paslēpās no tiem aiz aizsega un Mēs sūtījām pie viņas Savu Garu un tas pieņēma viņas priekšā glīta cilvēka izskatu.
18
Viņa sacīja: “Es prasu Visžēlīgākajam pasargāt mani no tevis. Ja vien esi dievbijīgs [cilvēks]!”
19
Viņš atbildēja: “Es esmu tikai tava Kunga sūtnis, lai dāvātu tev šķīstu puisēnu.”
20
Viņa teica: “No kurienes man būs puisēns, kad mani ne vīrietis nav skāris, ne arī es esmu bijusi palaidne?”
21
Viņš atbildēja: “Tā [tam būs būt]. Tavs Kungs ir teicis: “Tas Man ir viegli un [tā Mēs viņu radījām], lai padarītu viņu ļaudīm par zīmi un žēlastību no Mums; un tā jau ir iepriekš izlemta lieta.”
22
Tā viņa ieņēma viņu un attālinājās ar viņu uz kādu attālu vietu.
23
Un pirmsdzemdību sāpes/krampji viņu atveda pie dateļpalmas stumbra un viņa sacīja: “Ak, kaut es mirtu pirms tā un mani aizmirstu kā nieku!”
24
Un viņš uzrunāja viņu no apakšas (izapakš UB), [sakot]: “Nebēdā – tavs Kungs būs strautu radījis zem tevis!
25
Un pakrati (parausti/pavelc?) uz sevi dateļpalmas stumbru, tad svaigas dateles tā bērs pār tevi.
26
Ēd jel un dzer un atveldzē/remdē savas acis.(20:40) Un, ja tu ieraudzīsi kādu cilvēku, tad saki: “Es esmu devusi Visžēlīgākajām klusēšanas solījumu, un tāpēc šodien es nerunāšu ne ar vienu cilvēku.”
27
Un, viņu turēdama, viņa pārnāca pie savas tautas un viņi sacīja: “Ak Marjama, [zvēram pie Dieva], nudien tu būsi izdarījusi nebijusi lietu!
28
Ak Hārūna māsa, tavs tēvs nav bijis slikts cilvēks un tava māte nav bijusi netikle!”
29
Bet viņa norādīja uz viņu un viņi sacīja: “Kā gan mēs runāsim ar tādu bērniņu, kurš [vēl] šūpulī?”
30
Viņš atbildēja: “Patiesi, es esmu Allāha kalps! Viņš devis man Rakstu un pataisījis mani par pravieti!”
Sonraki 30 ayet →